Jau kopš 19. gadsimta 7. desmitgades kokmateriāli tika transportēti no Atmatas uz Miniju, bet no turienes – pa jauno Karaliskā Vilhelma kanālu – uz Klaipēdas priekšpilsētu Smeltu. 1875. gadā pa kanālu izbrauca vairāk nekā tūkstotis kuģu un vairāki tūkstoši plostu vilcienu. Kanāls kļuva par galveno kokmateriālu un citu preču transporta artēriju, bet baļķu vilkšana ar laivām saglabājās kā vienkāršākais un ekonomiskākais baļķu pārvadāšanas veids līdz pat XX gadsimta vidum.
Neatņemama šī darba sastāvdaļa bija laivu vadītāji – spēcīgi, drosmīgi un izturīgi vīrieši. Pēc 1928. gada par plostnieku varēja kļūt tikai tas, kurš noslēdza līgumu un ieķīlāja mantu vai naudas summu, kas nebija mazāka par plosta vērtību. Plostīšanas darbi notika grupās – 8–20 cilvēku sastāvā, bet krastā strādāja papildu darbinieki. Plostu sasiešana prasīja rūpību: baļķi tika sasieti stingri un kārtīgi, lai peldot tie saglabātu formu.
Plostus peldināja no šaktarpu laika līdz vēlam rudenim, kamēr ūdeni pārklāja ledus. Minijas upē tos bija jāvelk pret straumi, dažreiz – apmēram 18 km. Vienu vilcienu sadalīja trīs daļās, kuras vilka pa sešiem vīriem abās krasta pusēs. Garā laivu kolonna varēja stiepties apmēram 250 m garumā. Laivas vilka arī ar zirgiem.
Karaliskā Vilhelma kanālā, pie Jokšu un Vencku, apmēram 1925.–1930. gadā notika arī baļķu izkraušanas un pārvadāšanas darbi (kā redzams stendā). Šeit darbojās neliela kokmateriālu izkraušanas stacija. Fotogrāfijā pie krasta redzamā darba barža – neliels koka kuģis ar zemām bortām, kas paredzēts kokmateriālu pārvadāšanai, plostu sasiešanai un tehniskajai apkopei. Tajā bija ierīkota slēgta kabīne, kur strādnieki varēja atpūsties, pārnakšņot vai paslēpties no sliktiem laika apstākļiem. Barkā parasti tika glabāta instrumentu kaste, plīts, un dažreiz pat pārtikas krājumi vairākām dienām.
Uz barkas – četri vīrieši, kas strādā ar baļķu aizsprostu – visticamāk piederēja pie baļķu sasaistītāju grupas un rūpējās par peldošās koksnes savākšanu. Vīrietis, stāvot uz baļķiem, regulē to plūstošo baļķu virzienu, izmantojot garu nūju vai āķi. Tikmēr pārējie – sakārto baļķus, tos notur vai savieno ķekaros. Uz nogāzes redzami vairāki baļķu kaudzes, bet blakus – baļķu nolaišanas līnijas: divi krastā diagonāli novietoti baļķi, kas veido baļķu nolaišanas ceļus, ko sauc par „rogēm”. Pa tiem kokmateriālus nolaida ūdenī.
Karaliskā Vilhelma kanāls ir ne tikai tehnisks sasniegums, bet arī gadsimtiem ilga darba, sadarbības un kokmateriālu pārvadāšanas tradīciju liecinieks.