„Zvejot mūs pieradināja jau no bērnības. Mīļākās rotaļlietas – mazi, speciāli bērniem izgatavoti makšķerīši. Ar vislielāko entuziasmu mēs tos iemetuši upē. Naktīs, pēc to iemetšanas, bieži no uztraukuma nevarēja aizmigt, jo ļoti gribējās zināt, ko atradīsim no rīta, pārbaudot makšķerītes. Vienmēr atradām dažas zivis: līdaku vai zutīti, asari, karpas, kādu citu līdaku.“ (No Drevernas iedzīvotāja V. Trauschies atmiņām).
Pakāpeniski rotaļas pārtapa nopietnā darbā. Vecākus bērnus arvien biežāk ņēma līdzi, kad devās pārbaudīt vārtus (uzstādītos tīklus). Cik viņi lepojās, kad kopā ar vecākiem ar buru laivu devās uz līci! Bērni centīgi centās apgūt vecāku prasmes un pēc iespējas ātrāk sākt patstāvīgi zvejot.