Bangpūtys – lagūnu un viļņu dievs, kurš bieži pieminēts lietuvinieku tautas pasakās. Viņš ir skarbs, nepielūdzams, tiek raksturots kā ļauns gars – bārdains, ar spārniem un divām sejām, ar gaili uz galvas; kreisajā rokā viņš tur zivi, bet labajā – trauku.
Visbiežāk viņš dzīvo jūras dziļumos, jūras visdziļākajā vietā, kur ganīja savus „jūras teļus“. Nelaime, ja kāds neuzmanīgs zvejnieks tos nozvejoja: „Un viļņu dieviņš sadusmojās, ziemeļu vējš sacēlās“ (no lietuviešu tautasdziesmas). Šis dievs ir atriebīgs, un viņam nepatīk tie, kas iejaucas viņa valdījumos; tādiem viņš izraisa aukstus ziemeļu vējus: vakarīni, somīni – ziemeļrietumu, vai audenī, auštrīni – ziemeļaustrumu vējus, izraisa augstas viļņus, šverkus – tumšus un lietainus lietus mākoņus.
Kuršmariu zvejnieki zināja daudzus veidus, kā viņu iepriecināt, neaizvainot, un veica nepieciešamos rituālus: pirmo reizi pēc ziemas izbraucot uz līci, viņi upurēja viņam tikko nozvejoto līdaku, maizi, kas bija samaisīta ar maija zāli, ielēja stipru dzērienu, iemeta līcī koka karoti vai kādus citus dārgus priekšmetus. Tikai daži izraudzīti jaunie zvejnieki, ko sauca par „naručiem”, drīkstēja ienirt ūdenī un „sazināties” ar Bangpūči. Nevēloties saskarties ar Bangpūčio dusmām, zvejnieki kuģa priekšgalā turēja cirvi, bet jaunos, tikko adītos zvejas tīklus vilka pāri mājas slieksnim, tos apsējot ar pīlādžu zariem. Zvejojot viņi centās nekliedzēt, nepīpināt un nelamāties; ja nozvejoja labu lomu, to noteikti dalīja ar pirmo sastapto nabagu. Un nekad nezvejoja svētdienās.
Ja ievērosi šos noteikumus, vari cerēt, ka droši atgriezīsies krastā, kur beidzas Bangpūčio vara.