„Pievininkai“ – tā senos laikos cilvēkus dēvēja, kuri dzīvoja Nemunas deltas un citu applūstošo pļavu zemienēs. Sakarā ar pastāvīgajām plūdu un ledusgāzēm nebija iespējams nodarboties ar parasto lauksaimniecību – ikgadējie plūdi noskaloja aramzemi, vienā vietā atstājot auglīgu augsni, citur – izskalotu smilti.
Tomēr plūdiem bija arī savas dāvanas. Tika novērots, ka šīs pļavas ir neparasti auglīgas. Šeit ganīja lopus, un gadsimtu gaitā tika izpētītas un iegaumētas augstākas pacēlumi un pauguriņi, kas palika sausi pat lielāko plūdu laikā. Tur izveidojās pirmās pļavu iedzīvotāju nometnes, apmetnes, vēlāk – ciemati un sētas. Dzīvojot starp ūdeņiem, pļavu iedzīvotāji iemācījās pielāgoties dabas ritmam. Viņi nodarbojās ar lopkopību, vēlāk – ar komerciālo piena lopkopību, bet vasarās pļāva sulīgos zāles laukus un pārdeva sienu. Purvainās vietās pārvietojās ar laivām, bet vasarā kravas vilka zirgu vai vēršu velkamas ragavas. Ziemā, kad purvi un strauts aizsala, sienu no attālākajām vietām pārvadāja ar ragavām.
Zāles pļāvēji prata pļaut un žāvēt zāli pat purvos – sienu krauva augstos kaudzēs uz koka paaugstinājumiem, lai ūdens to nesasniegtu. Laika gaitā izveidojās pat siena tirdzniecības sistēma – to veda uz tālām vietām. Viņu dzīvi noteica ūdens ritms: gatavošanās plūdiem, izdzīvošana to laikā, lopu ganīšana, siena pļaušana, tirdzniecība ar sienu, bet ziemā – mierīgāka dzīve nomaļos ciematos. Tādējādi gadsimtu gaitā izveidojās savdabīgi ieraži, darba prasmes un dzīvesveids, kas joprojām liecina par cilvēka un dabas harmoniju.