Kāzu ceremonija bija saistīta ar jaunlaulāto iekļaušanos citā dzimtā, bet jaunajai līgavai – arī teritoriālajā kopienā. Iekļaušanas starpnieks bija saderinātājs, kuram bija jābūt precētam. Viņš vāca informāciju par meitenēm, kuras gatavojās precēties, alegoriskā valodā, izliekoties par lopu tirgotāju, sarunājās ar viņu vecākiem (jauneklis un meitene savu viedokli publiski neizteica).
Mazajā Lietuvā saderinātājs ar rūtu rotātu lazdu trīs reizes devās uz saderināšanās sarunām; otrajā reizē tēvs saderinātāju apdzirdināja, trešajā reizē – bagātīgi cienāja. Meitene, kas piekrita precēties, pie saderinātāja nūjas piesēja viņam un līgavaiņa vecākiem paredzētos piekrišanas simbolus: divus dvieļus, degunu lupatiņu un lenti, bet viņas draugi zirgu izrotāja ar zaļumiem. Ceturto reizi saderinātājs ieradās kopā ar līgavaini, kuru pavadīja viņa radinieki.
Tika rīkotas mājas kāzas: jaunieši „apdzēra”, un pēc rituālās dejas līgavas māsa un līgavaiņa brālis noguldīja jaunos pāri klētī. Pēc baznīcas kāzām, atgriežoties mājās, vedējam kopā ar vedējiem bija jāizpērk ceļa barjeras un vārti. Vienā no tradicionālajām ceremonijām (gaubtuves) līgavai izķemmēja matus, nogrieza matu galus, vainagu un lentes aizstāja ar cepurīti vai plīvuru.
Jaunlaulāto dažkārt „uzņēma” par saimnieci: viņai pasniedza priežu slotu un ogļu kausiņu. Pārcelšanās rītā līgava, apdāvinājusi vīra dzimtu un saņēmusi no tās „uzmundrinošo dzērienu”, kļuva par dzimtas locekli, bet, ierodoties pirtī ar maizi pēc kopīgajām svinībām, – tika uzņemta sieviešu kopienā. Pēc nedēļas jaunlaulātie apmeklēja līgavas vecākus, bet pēc divām nedēļām līgavas vecāki devās pie jaunlaulātajiem, apstiprinot abpusējo radniecību.
Avoti: Mazās Lietuvas enciklopēdija, Lietuvinieku tradicionālo tērpu un apģērbu atspoguļojumi Ievas Simonaitytes daiļradē