Tas ir unikāls Lietuvas reģions, kas aptver Kuršu jūras krastus un Nemunas deltas lejteci. To raksturo savdabīga ainavas harmonija: smilšu kāpas (Kuršu nerija), zaļojošas zvejnieku apdzīvotās vietas (Svencele, Dreverna, Kintai, Vente), applūstošas pļavas, purvi, Tā ir vieta, kur satiekas zeme un ūdens, vieta, kas pēc pēdējā kara ir stipri mainījusies – pazuda ciemati, kurus lietuvinieki dēvē par „ugniakurai”, gandrīz vairs nav vietējo iedzīvotāju, šišionišku, izzuda senie amati…, taču ir tālāk ir saglabājusies vēsturiskā atmiņa, izceļas savdabīgā sarkano ķieģeļu arhitektūra, tiek atjaunotas senās kuršu laivas, tiek pieminēta specifiskā zvejnieku kultūra, ko simbolizē vēja rādītāji un unikālās tradīcijas.
Pateicoties jūras līču un saldūdens satecei, piekrastes zona joprojām ir bagāta ar zivju resursiem, bet piekrastes meži un purvi ir patvērums retām augu un dzīvnieku sugām.
Kuršu lagūna joprojām ir lielākais saldūdens ūdenskrātuves objekts Lietuvā (25 reizes lielāka par Kauņas lagūnu un 37 reizes lielāka par lielāko Lietuvas ezeru Drūkšus).
Kūršu lagūnā, ko senāk dēvēja par Prūsijas jūru vai Kursjanmarēm, ietek vairāk nekā 20 upju un strautu. Visvairāk lagūnu „papildina“ Nemunas (senais nosaukums – Mēmelē) ūdeņi: Rusne, Skirvīte, Atmata… Minija, Dangė, Jūra, Drevernos, Klišupio un citas upes, strautīši… Tās pacēla līča ūdens līmeni vidēji par 12 cm virs Baltijas jūras līmeņa, kas padara jūras ūdeni mazāk sāļu.
Pamaryje vienmēr sastapsies ar īpaši spēcīgiem vējiem, kurus vietējie zvejnieki sauc par mariniu (rietumu), aulaukiu, šakšiniu (dienvidrietumu), launagiu (dienvidu), stariu (ar lietu), umaru (spēcīgu) vai vienkārši plendra (bez vēja).
Šodien Pamare tiek attīstīts aktīvais un kultūras tūrisms, atpūta – abās jūras puses tiek būvētas nelielas viesnīcas, atpūtas mājiņas un kempingu tīkls, Pamari rotā mazās arhitektūras objekti… Ierodas viesu acis un ausis joprojām lutina ūdens un piekrastes pļavu augu, zāles smaržas, kā arī ūdens un krasta putnu dziesmas…
