Tradīcija, kas radās pēc 1934. gada, kad Klaipēdā pirmo reizi tika svinēti Jūras svētki. Apmēram no septiņdesmitajiem gadiem, kad sāka svinēt tradicionālos lauku un Zvejnieku svētkus, šo rituālu pārņēma arī Dēverni, lai godinātu zvejniekus, kuri neatgriezās mājās, un seno zvejnieka amatu.
Vainagu obligāti pīta zvejnieka sieva no ozola, pīlādža un olīvu zariem, to rotā ar ziediem un aizdedzina svecīti. Vainagu kopā ar pavadoņiem aizpeld uz līci, kur to iemet ūdenī kāds vecs zvejnieks.
Tagad, kad Drevernā vairs nenotiek zveja, šo uzdevumu veic rajona mērs. Šo tradīciju papildināja ugunskura dedzināšana, kas tika sakrauts vecā, vairs nelietojamā laivā, visu sapulcējušos ciema iedzīvotāju kopība, dziedot un daloties ar atnestajām labumām, zvejnieka zābaka mešana, zuša ķeršana mucā, enkurs pacelšana un tamlīdzīgi pasākumi.