Zvejas tīklus neatkarīgi viens no otra izgudroja cilvēki dažādās pasaules vietās jau akmens laikmetā. Tiek uzskatīts, ka šo tīklu izgudrotāji izgudroja arī pīšanu. Pirmie tīkli tika pīti no dabīgām šķiedrām (zāles, linu, koksnes šķiedras, vītola, kaņepju). Senākais zināmais tīkls, kas atrasts apmēram 8300. gadā pirms mūsu ēras, bija izgatavots no vītola šķiedras, un tā garums sasniedza apmēram 27–30 metrus.
Kuršu jūras zvejnieku tīkli tika iedalīti velkamajos un stāvošajos tīklos.
Populārākais – „kiudelinis“ tīkls, kas paredzēts zivju ķeršanai līču teritorijā. Tas ir liels, groza vai maisa formas tīkls, ko velk ar buru laivām. Zivis nonāk tajā un tiek ieslodzītas īpašā „kiudē” (maisā).
Ne mazāk populārs ir arī bradinis tīkls – tas sastāv no diviem spārniem (garām malām), kuru garums varēja sasniegt 160–180 metrus, un centrālā maisa (metrīčios). Stacionārie tīkli ir paredzēti tam, lai zivis pašas tajos iepeldētu. To izvēle bija atkarīga no zivju sugas un migrācijas ceļa. „Vartos“ – lielo zivju lamatas – ir viens no svarīgākajiem stacionārajiem Kuršmariu zvejas rīkiem. Ar tām tika zvejotas lielākas zivis, bet jo īpaši stintas pavasara nārsta laikā. „Tinklaičiai“ – stacionāri tīkli, kas paredzēti, lai zivis iepinātos ar žaunām.
Venteriai, staginiai, ailės, bučiai – tie ir dažādi sīkāki, slazdu tipa un grunts zvejas rīki, kurus izmantoja papildus vai konkrētās vietās. To mērķis ir līdzīgs vārtiem – nozvejot zivis pēc slazda principa, ieslēdzot tās pītā būrī vai maisā. Jāpiemin arī ādas – tās ir auklas ar āķiem, kuras tiek nolaistas līdz gruntim. Lai gan tās nav tīkli, tās bija neatņemama daļa no zvejas lagūnās, paredzētas gruntszivju – īpaši zušu un plekstu – nozvejošanai.
Atkarībā no tīklu veida tika izgatavotas arī atbilstošs tīkla turētājs – katram tīklam piemērots turētājs.
Lai zveja norētos labi, lai tīkli nesajuktu un zvejnieks atgrieztos ar pilnu grozu, lomu, tīklus sālīja vai apšļāca ar čūsku ūdeni, bet kuršvaltes priekšgalā tika novietots cirvis, kura asmens bija pagriezts vēja virzienā.