Drevernas vējrādītāju laukums – vieta, kurā izstādīti stilizēti vējrādītāji. Ja līdz šim neesat saskārušies ar šo seno jūras piekrastes zvejnieku tradīciju, atgriezīsimies XIX gadsimtā.
Par vēja rādītāju oficiālo dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1844. gada 26. jūnijs, kad tos apstiprināja Prūsijas Karalistes zvejniecības inspekcija. Šāda lēmuma mērķis bija kontrolēt zvejniekus, lai tie nepārkāptu viņiem piešķirto zvejas zonu robežas, un inspektoriem būtu vieglāk cīnīties pret malumedniecību. Par vējrādītāju ieviešanas iniciatoru tiek uzskatīts Kuršu jūras galvenais karaļa zvejniecības inspektors (fišmeisters) Ernsts Vilhelms Beerbohms, kurš dzīvoja netālu no Ventas raga esošajā Muižes muižā. Nav noslēpums, ka zvejniekiem šī kontroles forma īpaši nepatika, taču laika gaitā vējrādītāji kļuva par neatņemamu Kuršu jūras piekrastes iedzīvotāju identitātes daļu.
Jūras piekrastes ciematu zvejnieki rotāja savu buru laivu mastus ar krāsainām koka vai skārda plāksnītēm. No XIX gadsimta vidus tie kalpoja kā zvejas atļaujas un identifikācijas zīmes: pēc krāsām un formām varēja atpazīt, no kura līča krasta ciema nāk zvejnieks un kurā līča daļā viņam bija atļauts zvejot. Katram ciematam bija savs krāsu un simbolu kopums – it kā savs ģerbonis. Kuršu kāpas ciematu ģeometriskās zīmes bija melnbalta krāsā, austrumu krasta – sarkanbalta, bet dienvidu krasta (mūsdienu Kaļiņingradas apgabala teritorija) – dzeltenzila krāsā. Zvejnieki vēja rādītāju rotājumu motīvus izvēlējās no tuvākās apkārtnes, apvienojot tos ar abstraktām zīmēm. Vēja rādītāju ornamentikā varēja atpazīt baznīcu, māju, kuģu vai dzīvnieku siluetus.
Pat zaudējušas savu funkcionālo nozīmi, vējrādītājas neizzuda. Zvejnieki ar tām kuģoja pa līčiem līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Vējrādītāju figūras atspoguļoja vējus, ūdeni, ģimenes labklājību, veiksmi un saikni ar dabu. Šodien vējrādītāji tiek uzskatīti par vienu no spilgtākajiem Mazās Lietuvas un Kuršu jūras reģiona simboliem.
Dreverniškiu izveidotais Vējrādītāju laukums ir vieta, kur apstāties un dziļāk iepazīt šī reģiona kultūras mantojumu. Varbūt pat izdosies izlasīt vējrādītājos iekodēto ziņu vai vismaz noteikt vēja virzienu.