Dovilu pilskalns ir paslēpies Minijas labajā krastā esošajā Pilskalna mežā, tāpēc to var atrast, tikai rūpīgi sekojot ceļazīmēm, kas izvietotas jau no Doviliem.
Reiz tas bija īsta vietējā slavenība, par to liecina arī daži pilskalna vietējie nosaukumi (Pilales kalns, Pelutes kalns, Muškalnis), kā arī aptuveni divdesmit dažādu stāstu un leģendu par to. Viena no tām stāsta par to, ka kalnā reiz bijusi ala. Gani domāja, ka tajā ir dārgumi, tāpēc mazāko no viņiem virvē nolaida lejā, lai tas pārbaudītu. Ganiņš alas galā ieraudzīja vārtus, aiz kuriem stāvēja vecs vīrs. Tas aicināja bērnu iekšā, pacienāja ar gardiem ēdieniem, izrādīja burvīgas zeltā greznotas pils zāles, kurās gans, izrādās, bija nonācis. Pēc tam vecais vīrs izlaida ganu no alas, tikai pieteica par redzēto nevienam nestāstīt. Saimnieki, ieraugot ganu dzīvu, bija ļoti pārsteigti, jo no tā pazušanas brīža bija pagājušas jau trīs dienas. Kad viņi sāka to iztaujāt, kur tad viņš īsti bijis, gans neizturēja tirdīšanu un pastāstīja par to, ko redzējis, un tūlīt pat zaudēja valodu. Lūk, šāds stāsts ir pierakstīts vēl pirms Otrā pasaules kara.
Augstienes atzarojumā ierīkotā pilskalna laukums ir garš un šaurs (izmērs 110×20–25 m), ar 0,5–2,5 m augstiem vaļņiem galos. Nogāzes ir stāvas, to augstums aptuveni 9 m.
Pilskalns 1944. gada beigās tika iekļauts Klaipēdas aizsardzības sistēmā, tā laukuma austrumu malā tika izrakti ierakumi, vaļņos ierīkotas betona ložmetējnieku vietas – tā sauktie Koha bunkuri, bet nogāzēs – prettanku grāvis ar stāvām malām.
Atsauksmes