Šajā kapsētā ir apglabāts viens no 1831. gada sacelšanās vadoņiem, brigādes ģenerālis Antans Gelgaudas (1792-1831). Viņš nāca no Lietuvas Lielhercogistes Gelgaudas dzimtas. Antanas Gelgaudas atbalstīja Napoleonu I, 1812. gadā par saviem līdzekļiem izveidoja kājnieku pulku un par nopelniem Francijas armijā saņēma pulkveža pakāpi. Vēlāk viņš iestājās Polijas hercogistes militārajā dienestā. 1818m. Kongresa karalistes pirmās divīzijas pirmās brigādes komandieris, brigādes ģenerālis. 1830. gadā komandēja nemiernieku vienības Polijā. 1830.-1831. gada sacelšanās komandieris Lietuvā. Pēc neveiksmēm 1831. gada kaujās Gelgaudas nolēma atkāpties uz Prūsiju un tur kapitulēt. 13. jūlijā, šķērsojot robežu pie Agluonas strauta, viens no viņa virsniekiem, kapteinis Skulskis (vai Stubskis), apsūdzēja Gelgaudu kaujas lauka atstāšanā un nošāva viņu. Gelgaudas tika apglabāts, un uz viņa kapa tika novietots akmens ar uzrakstu krievu, poļu un lietuviešu valodā par Gelgaudas. Trīs vai piecus gadus pēc sacelšanās cars apmierināja Gelgaudas ģimenes lūgumu pārvest Gelgaudas mirstīgās atliekas uz Kišiņu kapsētu Lietuvas pusē, 8 km no robežas (Klaipēdas apriņķis, Dovilai Valsčius). Kapsēta bija pamesta novārtā, un tikai tuvojoties Gelgauda nāves 100. gadadienai (ap 1928.-1929. gadu), Anglijā dzīvojošie Gelgauda pēcnācēji (Gelgaudi) atsūtīja naudu un lūdza ciema priekšnieku sakārtot kapu pienācīgā stāvoklī. Tika uzcelts augsts, ornamentēts krusts, kapu apjoza ar ķēdi, un kāds čikāģietis Vilius Podžus uzcēla cementa stabus. Gelgaudas, kurš savulaik vēlējās atbrīvot Lietuvu no cariskās Krievijas, kaps bija bieža Mazās Lietuvas jaunatnes pulcēšanās vieta.
Kišiņu etnogrāfisko kapu platība ir aptuveni 2310 m2, un tajos ir ap 100 kapu. Domājams, ka kapsēta tika izmantota apbedīšanai jau 19. gadsimta sākumā. Vecākais kapu krusts tika uzcelts 1831. gadā, taču tiek uzskatīts, ka apbedījumi notikuši jau agrāk. Kišiņu ciema kapsētā ir apbedīts lietuviešu žurnālistikas pamatlicējs, orators Johans Ferdinands Kelkis (Kelch, 1801-1887), kurš nosodīja lietuviešu vācināšanos. Kad pēc 1872. un 1876. gada no skolām izslēdza lietuviešu valodu, viņš sūtīja lūgumrakstus Prūsijas karalim un Vācijas imperatora Vilhelma I izglītības un dievturības ministram ar lūgumu, lai lietuviešu valodā tiktu mācīta vismaz ticība.
