Šīs kapsētas, kas datētas no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta vidum, šķīra robeža starp Austrumprūsiju un Krievijas impēriju (vēlāk neatkarīgo Lietuvu). Starp kapsētām (nedaudz tālāk uz rietumiem no tagadējā Mačuiču - Pēžaiču ceļa) veda arī vecā pierobežas ceļa posms. Abās pusēs dzīvojošie cilvēki viens otru pazina un pat sazinājās savā starpā. Kontrabandai bija labi apstākļi. Strādājot kapsētā, kontrabandas preces ir viegli noslēpt un robežsargiem attālināti nodot pāri robežai, un pie cilvēkiem tās netiek atrastas pārbaužu laikā. Galvenās kontrabandas preces no Mazās Lietuvas bija veļas mazgāšanas līdzekļi, ziepes, audumi un pat eksotiski augļi, kas ar kuģi ieradās Klaipēdas ostā un pēc tam kontrabandas ceļā tika nogādāti uz apkārtējo muižu galdiem. Un arī anodija (opmandrupe), kas ceļoja pāri robežai bidonos un, iespējams, bija ienesīgākā prece. Runā, ka preses aizlieguma laikā grāmatu pārvadātāju ceļš gājis caur šo vietu (piemērs ir Mises grāmata, kas atrodas Dovilāju etniskās kultūras centra rīcībā). Dzīvnieku kontrabanda galvenokārt notika caur Līveru mežu. Cilvēki jebkurā situācijā atrada iespēju gūt peļņu.
