Jaunais Priekules apvedceļš uzlabo Šilutes un vēl tālāku novadu satiksmi ar Klaipēdu, ļaujot no lielās automobiļu plūsmas atpūsties vēsturiskajai Priekules pilsētai, taču tas diemžēl šķērso veco ceļu no Doviliem caur Kisiņiem, Šerniem, Rokiem, Butkiem, Voverišķiem un Stragniem. Šis lielceļš 20. gadsimta sākumā atviegloja satiksmi ar Priekuli un Klaipēdu. Bijušajā bagātā ciemata Voverišķu centrā tas tika apstādīts ar ozoliem (nevis tolaik lētākajiem bērziem, kā citur), jo šeit ļaudis varēja atļauties dzīvot greznāk. Braucot pa to no Dovilu puses Priekules virzienā, redzams vēl daudz seno Prūsijas lietuviešu viensētu, un, tuvojoties Voverišķiem, īpaši pievilcīgas ir tās, kas saglabājušās vēl no grāmatniecības zelta laikmeta, kad grāmatas bija tik svarīgas – grezni iesietas un apkaisītas zelta putekļiem, sarakstītas skaistajā, taču reti kuram viegli izlasāmajā gotiskajā rakstā. Tie, kuri vēlas tuvāk iepazīties ar Klaipēdas novada grāmatniecību – reliģiskajiem un laicīgajiem rakstiem, laikrakstiem, var to izdarīt divos Priekules pilsētas muzejos – I. Simonaitītes memoriālajā muzejā un Brīvības cīņu un pretošanās kustības muzejā.
Tagadējie seno viensētu saimnieki arī mūsdienās bēniņos vai dēļu starpās joprojām atrod kādu vecu laikrakstu, atver tā nobružātās lapas un ir pārsteigti par saturīgo un bagāto pagātnes dzīves panorāmu, kurā spilgtās krāsās mirdzēja arī lietuviešu identitātes saglabāšanas un kopšanas jautājumi. Un kā gan citādi, jo šā novada lietuvieši jau izsenis bija pieraduši, ka baznīcā dievkalpojumi un skolā mācības bija lietuviešu valodā, − turklāt ne jau šādā tādā, bet skaidri saprotamā, skaistā lietuviešu valodā. Jo šādā skaistā valodā bija sarakstītas arī grāmatas: sākot no Bībeles un beidzot ar didaktisko lasāmvielu vīna cienītājiem. Bet, ja kāds vāciešu mācītājs slikti prata lietuviski, draudzes locekļi labprātāk pulcējās mājas dievkalpojumos tautas namos. Atsevišķos tautas namos tam bija ierīkotas pat īpašas telpas. Dodoties pa šo maršrutu, pa ceļam redzēsiet ne vienu vien senu kapsētu, kurā atdusas ievērojami Prūsijas lietuvieši – grāmatu izplatītāji, sabiedriskie darbinieki, rakstnieki, kultūras darbinieki, lietuviešu nacionālo organizāciju aktīvisti. Atsevišķās vietās diemžēl no kapakmeņiem uzraksti ir izdzisuši, un arī pašu kapsētu vairs nav – vai atjaunosim piemiņas zīmes un aizdomāsimies? No agrākiem laikiem varam mācīties, kā saglabāt savas tautas garu arī grūtos laikos, kuri periodiski atkārtojas. Visu var pārdzīvot, ja zini, kā bija un kā ir jābūt – par to stāsta Ievas Simonaitītes daiļrade un visa viņas darbība no sekretāres darba “Eglė” līdz mantojuma ēku aizstāvēšanai padomju laikā, lietuviešu nacionālā ievērojamāko mācītāju – Endriķa Endrulaiča, Viļa Gaigalaiča, lauksaimnieku, politiķu un sabiedrisko darbinieku Martīna Reisga, viņa brāļu Mika un Kristupa un viņu pēcteču, Endrjus Karaļa pozīcija valsts jautājumos, lietuviešu biedrības “Viltis”, kuras hroniku sarakstīja Viļus Ašmis, darbība un grāmatnīcas Priekulē…
Pavadot mirkli pie I. Simonaitītes tēva Jurģa Stubra kapa Žauku kapsētā, dosimies tālāk pa ceļu, kas stāsta par lietuviešu valodas un tautas izdzīvošanas centieniem ar mērķi izveidot vienotu valsti un šā mērķa piepildījumu, apstāsimies pie Roku skolas, kur savā laikā mācīja un dzīvoja I. Simonaitītes (Ilzes Stubraites) nākamais vīrs, izcilais pedagogs Jons Užpurvis, pēc tam apmeklēsim arī bijušo Kiļu (Jurģa Stubras) saimniecību, Roku un Butku kapsētu, kur, kā stāsta, dus vēl neatrasti un neatklāti 1831. gada sacelšanās dalībnieki, paciemosimies arī pie Viļa Ašma – viņa mājas nav daudz mainījušās. Nepavisam nav mainījušās arī Martīna Klimkaiča, un bijušās Pareiģu viensētu ēkas, tikai to liktenis ir atšķirīgs…
Pa “Ėvės” pēdām droši šķērsojot autostrādi Stragnu II virzienā, – apmeklēsim slavenā grupas “Viltis” dalībnieka Endrjus Karaļa (Viļa Karaļa prototipu) meitu Biruti viņa skaistajā un plašajā namā blakus Stragnu muižai, kur tuvumā atrodas neparastā pēdējo muižnieku Rudaiču un viņu znota, medību entuziasta un organizatora Kurta Baltzera, kura nāves iemesls bija nelaimes gadījums, krītot no zirga prezidenta Antana Smetonas godināšanas pasākumā, atdusas vieta.
Kāpēc gan neaplūkot Martīna Reisga būvēto namu Griežos? Tā paša Martīna, kurš nekad neattiecās no savas lietuviskās identitātes, zaudēja savas mājas un mira no spēku izsīkuma Mauthauzenes koncentrācijas nometnē? Vēl noteikti jāpiemin viņa brāļi Miks un Kristups – tepat Priekules virzienā ir arī viņu mājas, kapavietas, un tepat jau arī Priekule, − apsēdīsimies pašā pilsētas centrā pie pieminekļa “Šventvakarių Ėvė” zem “Cerību” ozola – tas nav nekāds parasts koks, tāpat kā rakstnieces vasarnīca blakus Viņģim, – pašķirstīsim ne tikai viņas sarakstītās grāmatas, bet arī tās, kuras viņai piederēja, − no Svētajiem rakstiem līdz grezniem enciklopēdiju sējumiem. Pastaigāsimies pa Viņģa parku, kurā joprojām skan grupas “Viltis” dalībnieku balsis, apstāsimies pie koka Grāmatnieka skulptūras. Dosimies tālāk gar Bala un Bošarda zāli, kurā tik daudz reižu pulcējās grupa “Viltis”, gar nesalaužamā skolotāja Martīna Kruķa, bet kaimiņos – Annas Reisgītes-Dugnienes mājām. Apmeklēsim Brīvības cīņu un pretošanās muzeju, kurā ir ne tikai savāktas trimdas un šā novada Lietuvas partizānu liecības, bet arī izdotas atsevišķā grāmatā, ir apskatāmi seni izdevumi, grāmatas un Priekules pilsētas namu stāsti. Dosimies tālāk taisni pa Klaipēdas ceļu, lūk, arī Dituva, kur senāk par skolotājiem strādāja brāļi Gustavs un Ludviks Kuršaiči, ievērojamā Karaļauču profesora valodnieka Frīdriha Kuršaiča brāļi, kuri palīdzēja viņam vākt lingvistiskos materiālus un folkloru lietuviešu novadā un izaudzināja agri mirušā Gustava dēlu, nākamo ievērojamo valodnieku Aleksandru Teodoru Kuršaiti.
Maršrutā ir 25 objekti. Ceļojot no viena objekta pie nākamā, interesanti atklāt, cik daudzos dažādos veidos savijušies Klaipēdas novada Priekules apkaimju cilvēku likteņi, tostarp – gan universitāšu profesoru, gan vienkāršu ciema cilvēku, kuru kopējo likteni ietekmēja lietuviešu vārds, valoda un grāmatas. Jau pazīstamajos un ne reizi vien apmeklētajos objektos varbūt atradīsiet artefaktus, kuriem agrāk nepievērsāt uzmanību, iepazīsieties arī ar tām vēstures liecībām, līdz kurām būs jādodas pa bezceļiem un kuras citos tūrisma maršrutos nav atzīmētas. Maršruta beigas – viena no nabadzīgākajiem Klaipēdas novada ciemiem – Vašķu kapsēta, kurā vairs nav saglabājies neviens kaps, taču šeit ir apglabāts viens no turīgākajiem tā laika Mazās Lietuvas cilvēkiem – Jokūbs Pēteraitis, kurš arī darbojās ar lietuviešu identitātes stiprināšanas jautājumiem. Kapsētas malās izvietotajos bišu stropos dūc bites, stāstot par nepārtraukto lietuviešu dzīves ritējumu.
Varbūt pienāks laiks, kad būsim kļuvuši apzinīgāki attiecībā uz sava novada vēsturi un atjaunosim senos pieminekļus vai izveidosim jaunas vēstures piemiņas zīmes. Atjaunotas ievērojamu cilvēku atdusas vietas, piemiņas plāksnes, piemiņas un veltījuma koki, kā arī citas piemiņas zīmes var papildināt mūsu zināšanas ne tikai par savu novadu, bet arī par kādreiz vareno impēriju dzīvi.
Maršrutu, apskates objektus un vairāk informācijas meklējiet ŠEIT
Maršrutu sagatavoja Klaipēdas rajona pašvaldības administrācijas
valodas speciāliste Daiva Beļokaite (Daiva Beliokaitė).
Atsauksmes